Среда, 21.11.2018, 06:27
Приветствую Вас Гость

Каталог статей


Kreiso spēku loma protestos Krievijā

Divdesmit gadu laikā par Krieviju bieži bija dzirdēts sakarā ar tās valdošo klases darbību. Plašas neoliberālās reformas, koloniālās kara darbības, prezidenta vēlēšanas, diplomātiskās batālijas ar ASV un Eiropu - visu to darīja mazs elites slānis, nepievēršot uzmanību 140 miljoni lielai tautai.

Tāds neoliberālais gājiens, protams, bija autoritārisma palielināšanai. Veikt tādu politiku var tikai tad, kad lielākajam iedzīvotāju skaitam pilnībā ir atņemtas jebkādas tiesības ietekmēt savu nākotni. Masu informācijas līdzekļi bija stingri kontrolēti, tika likvidēta tiesu neatkarība no valdības, kā arī likvidēta lielākā daļa strādnieku organizāciju (tādi, kā arodbiedrības). Politiskām partijām bija dota izvēle: tiem vajadzēja, vai nu saskaņot ar prezidenta administrāciju katru savu darbību, vai nu tie tika likvidēti no politikas. Pateicoties šādiem pasākumiem, kā arī ļoti izdevīgai ekonomiskai konjuktūrai, Putina režīmam izdevās sasniegt politisko mieru uz piecpadsmit gadiem.

Lielākā ekonomiskās elites daļa atbalstīja Putina autoritārismu kā efektīvu mehānismu savu interešu apmierināšanai. Tomēr idille nebija totāla. Laiku pa laikam valdošo klasi satrieca iekšējie konflikti, kurus izraisa dažādu finanšu-ražotņu interešu grupas, pateicoties atsevišķu politiķu ambīcijām, kas kalpo birokrātiju korupcijas interesēm. Liberālā opozīcija bija šo iekšējo konfliktu politiskais interfeiss. Tieši šī opozīcija runāja ar pasauli neoficiālās Krievijas vārdā. Tikai tās balss bija dzirdams aiz valsts robežām. Par valsts citas opozīcijas eksistēšanu zināja tikai šaurs speciālistu skaits. Tajā pašā laikā liberāļus Krievijā gandrīz neatbalsta. Sakompromitēti piedalīšanā Jeļcina valdīšanas laika reformās, viņi var gaidīt tikai niecīgus rezultātus pat pašos godīgos hipotētiskajos vēlējumos nākotnē.

2011. gadā decembrī pirmo reizi pēc daudziem gadiem sākās masu demokrātiskā kustība. Lielākā daļā masu informācijas līdzekļu, to pasniedza, kā "liberālo protestu", kas, prasot politisko demokratizāciju, domā par liberālā kursa turpinājumu ekonomikā.

Tomēr tā ir tikai shēma, kurai maz kas ir kopīgs ar īstenību.

Liberālie politiķi ar statusu nebija kustības priekšgalā. Bet tie tomēr mēģināja saņemt līderību. Pirmo lielāko protestu demonstrāciju 2011. gadā decembrī gatavoja antikapitālistiskās koalīcijas "Kreisās frontes" aktīvisti. Tomēr bijušais Jeļcina valdīšanas laika vicepremjers Boriss Ņemcovs un labi zināmais liberālais žurnālists Sergejs Parhomenko sarunāja ar Maskavas valdību, lai pirmo lielāko protesta demonstrāciju pārnes no Kremļa uz Bolotnaja laukumu. Viņi visu to izdarīja neapspriežot ne ar organizatoriem, ne ar protesta dalībniekiem. Neskatoties uz to, ka policija kontrolēja, lai viss notiktu kā sarunāja liberāļi, tomēr daudzi protestu dalībnieki bija neapmierināti ar tādām izmaiņām.

Kad sākās masu uzstāšanās, ļoti šaura politiķu grupa pasludināja par protestu kustību organizācijas komiteju atklāšanu. Tajā ienāca zināmi, bet ne visai populārie cilvēki: bijušie ministri, opozīcijas deputāti, žurnālisti. Šie cilvēki noteica sevi par līderiem. Viņi noteica jaunu uzstāšanu datumus, saskaņoja to ar valdību, veidoja oratoru sarakstus, publicēja manifestus protestējošo vārdā. Tomēr ātri palika skaidrs, ka tūkstoši Maskavas iedzīvotāju, kuri piedalījās demokrātiskās uzstāšanās, neuzskata liberālos politiķus ar pieredzi par savas gribas izteicējiem.

Cilvēku pūlis nedeva iespēju izteikties oratoriem no politiskās elites.

Ļoti lielas neapmierinātības izraisīja cilvēki, kurus pielaida pie mikrofona orgkomiteja; bijušais Putina premjer-ministrs Kasjanovs, miljonārs Prohorovs, bijušais Putina finansu ministrs Kudrins un Ksenija Sobčaka, bijušā Sanktpēterburga gubernatora meita, par kuru palīgu daudzus gadus strādāja pats Putins.

Sakarā ar to, ka bija izveidota ļoti šaura ne visiem pieejama liberālu orgkomiteja, izveidojās plaša protestējošo pašvaldība. Pašvaldība darbojās uz sociālā foruma asamblejas principiem. Tajā pedālītis varēja visi, kas vēlējās. Aktīvisti runāja par kustības taktiku un stratēģiju, tās politisko programmu un prasījumiem. Par šīs struktūras pamatu palika aktīvistu organizācijas, tai skaitā arī sociālistiskās. Diezgan ātri palika skaidrs, ka liberālo līderu pretenzijas pret protestu kustības līderiem ir nepamatotas. To loma sāka krist, bet apakšējo kustību loma - augt.

Masu protestu demonstrācijas socioloģiskie pētījumi parādīja interesanto dinamiku, kam protestējošie dod priekšroku. Sākumā apmēram puse no aktīvistiem nevarēja precīzi noteikt savus politiskos uzskatus. Viņi sauca savus uzskatus par "demokrātiskiem". Tomēr nejauši palika skaidrs, ka to, kuri simpatizē kreisajai ideoloģijai un kreisajām idejām (sociālistiskām, komunistiskām, "jaunajiem kreisajiem"), procentu skaitā, ir vairāk nekā to, kas attiecina sevi pie liberāliem. Nākamo mēnešu garumā kreiso kustību cilvēku skaits pieauga, bet liberālo uzskatu cilvēku skaits samazinājās.

Bet lūzums notika 2012. gada pavasarī. Pēc Putina uzvaras prezidentu vēlēšanās martā lielāka daļa varas orgānu pārstāvju, līdz šim aktīvi cīnījušies par ietekmi protestu kustībās, vienkārši beidza piedalīties tajā. Gan varai simpatizējuši, gan opozīcijas "politologi" bija vienprātīgi par to, ka protests mazināsies. Un par to, ka bez slepena vai atklāta atbalsta no elites pārstāvju puses ielai nav nevienas izredzes uz politisko subjektivitāti. Mediju uzmanība protestu kompānijai krāsi samazinājās. Bija domājams, ka sabiedrība atgriezīsies pierasta pasivitātes stāvoklī.

Bet šajos apstākļos galveno lomu paņēma kreisie. Pirmajos mēnešos pēc protestu sākuma viņu mērķis bija pretoties elites frontes mēģinājumiem kontrolēt masu kustības, bet tagad viņi uzstājās kā galvenie kompānijas organizatori. Sergejs Udaļcovs, "Kreisas frontes" koordinators, kuru varas orgāni vienmēr pakļāva administratīviem arestiem, kļuva par vienu no populārākiem protestu kustības līderiem. Viņš iznāca ar iniciatīvu paveikt masveida protesta manifestāciju - "Miljonu maršu"- Putina inaugurācijas priekšvakarā maija sākumā.

Reti kurš ticēja, ka kreisām organizācijām un pilsoņu aktīvistiem izdosies paveikt mobilizāciju informācijas vākuma apstākļos. Varas mediji ļauni priecājās, nosaucot gaidāmu akciju par "miljardu maršu", un pareģoja opozīcijai apkaunojošu krahu. Liberālie ģenerāli atraujas, negribot atbildēt par neizbēgamu, pēc viņu domām, neveiksmi.

Bet 6. maija mērogs pārsniedza visas cerības. Uz Maskavas ielām izeja vairāk par 100 000 cilvēku. Pie tam vairāk nekā puse no tiem stājās kreiso spēku kolonā. Sarkanie karogi un transparenti dominēja. Policija bargi klaidēja demonstrāciju, desmitiem cilvēku bija sadauzīti, simti nokļuva policijas iecirkņos.

Liberālai opozīcijai negaidāmi kreiso spēku panākumi kļuva par satricinājumu. Daļa tās līderu atklāti paziņoja, ka autoritāra režīma saglabāšana ir labāka par kreisa apvērsuma perspektīvu valstī. Liberālais politiķis Vladimirs Milovs sarakstīja trokšņainu rakstu "Labāk Putins nekā Udaļcovs", kura stipri ietekmēja uz sabiedrības diskusiju valstī.

Tomēr radikālo kreiso panākumus pamanīja ne tikai viņu liberālie sabiedrotie. To novērtēja arī Kremlī. Drīz sākas represijas. Pirmos policija saķēra aktīvistus, kuri ir publiski mazpazīstami. No tiem daži bija "Kreisas frontes" un citu kreiso kustību biedri. Pēc viņu advokātu liecībām izmeklētāji pieprasīja viņus dot liecinājumus pret 6. maija demonstrācijas organizatoriem, it īpaši pret Sergeju Udaļcovu. Bet advokāti arestētie atteicas aprunāt savus biedrus.

2012. gada rudenī Krievijas televīzijā bija paradīta propagandas filma "Protesta anatomija 2", kas ir balstīta uz nelikumīgiem videonovērošanas kadriem par Sergeju Udaļcovu un citiem kreisiem aktīvistiem. Šī valsts propagandas šedevra autori apvainoja viņus tajā, ka viņi gatavoja masveida nemierus Krievijā par Gruzijas specvienību naudu. Bija uzsākta krimināllieta. Drīz sākas jauns arestu vilnis. Viens "Kreisas frontes" aktīvists Leonīds Razvožajevs mēģināja paslēpties Ukrainā. Tur viņš pievēršas ar prasību par aizsardzību ANO ofisā par bēgļu lietām. Tomēr Krievijas specvienības nolaupīja viņu tieši tuvu ofisam un slepeni aizveda viņu pāri robežai Krievijā. Divas dienas Razvožajevu turēja sasietu pagrabā, viņu apdraudēja ar bērnu un radinieku nogalināšanu, pieprasot parakstīt atzīšanu savās apsūdzēšanās un aprunāt savus biedrus. Bet kad viņu atveda tiesā, kas formāli viņu arestēja, viņš publiski atteicas no savām liecībām un pateica par to, ka viņu spīdzināja.

Nākamos mēnešos bija arestēti arī pats Sergejs Udaļcovs un citi kreisie aktīvisti. Šodien viņi ir apsargāti un gaida tiesu. Represijas orgāni izskata šo procesu kā opozīcijas sodīšanas paraugu. Pie tam par galveno represiju mērķi kļuva tieši kreisie spēki. Tieši kreisie aktīvisti sastāda lielāku arestēto grupu šajā lietā.

6. maija gūstekņiem ir vajadzīga solidaritāte un atbalsts. Aktīvisti Krievijā nodrošina advokātu apmaksu, apmeklē visas tiesa sēdes, raksta gūstekņiem. Bet ir vēl viena lieta, kas ir ļoti svarīga mūsu biedriem. Pirms dažām dienām pirms aresta to formulēja viens no Krievijas antifašistu kustības līderiem Aleksejs Gaskarovs: "Tiem, kuri tagad ir arestēti, ir ļoti svarīgi, lai tas, kura dēļ viņi pazaudēja brīvību, būtu izpildīts līdz galam."

Šodien valsts, kā arī opozīcijas prese Krievijā mēģina iztēlot par galveno kremļa oligarhijas oponentu labo populistu Alekseju Navaļniju, kas īstenībā ir cieši saistīts ar valsts orgāniem. Tie viņu atbrīvoja un atļāva piedalīties Maskavas mēra vēlēšanās. Sergejam Udaļcovam tajā bija atteikts. Liberāla prese raksta Navaļnijam sajūsminātus ditirambus. Pie tam par 30 "purva gūstekņiem" gandrīz pārtrauca minēt.

Likme uz Navaļniju un līdzīgiem bezatbildīgiem politiķiem ir ļoti izdevīga valdīšanas klasei. Tādi darbinieki ir caurspīdīgi un pareģojami. Arī sava triumfa gadījuma viņi nekad neies uz dziļām izmaiņām. Bez tā viņi palīdz izstumt no sabiedrības atmiņas to cilvēku vārdus, kuri reāli protestēja pret diktatūru.

Lai izpildītu to lietu, kuras dēļ mūsu biedri upurē savu brīvību, mums vajag atgādināt sabiedrībai patiesību. Bet patiesība ir tā, ka augstāko pacēlumu demokrātiska kustība sasniedza zem sarkaniem karogiem. Un tā, ka tieši kreisie aktīvisti nes sevī lielāko notikušas reakcijas smagumu. Aizmirst par to nedrīkst!

                                                                                                         Aleksejs Sahņins

Источник: http://socblock.lv/news/rol_levykh_v_rossijskom_proteste/2013-08-12-289
Категория: Мои статьи | Добавил: Каршин (03.09.2013)
Просмотров: 929 | Теги: Kreiso spēku loma protestos Krievij | Рейтинг: 0.0/0
Всего комментариев: 0
Добавлять комментарии могут только зарегистрированные пользователи.
[ Регистрация | Вход ]